nostaļģija pēc vienkāršuma

Muļķīgas jau ir tās n-tās ķēdes vēstules ko saņemam vienā no populārākajiem Latvijas draugu portāliem, bet šī man šķita īpaša...tāda silta, vienkārša un lasīšanas vērta. Te nu izlasot to man atmiņā parādījās koša bilde no mazo dienu laikiem - obligātā došanās uz laukiem pie vecmammas vasaru brīvlaikos, tā vienkāršība kas apkārt valdīja. Nepieciešamība izkustināt gurnus lai pārslēgtu TV kanālus, vēstules - jā, tās ko saņēmām no pastniekiem un kuras bija vairāku lapu garumā, jo bija jāizstāsta visi jaunumi kas notikuši ilgākā laika periodā. Laiki mainās - jo kā Rainis teica - pastāvēs tik tas kas pārmainīsies - mēs pastāvam, tehnika attīstās, informācijas pieejamība ir kļuvusi elementāra...mums vairs nevajag iet pie kaimiņienes prasīt ābola pīrāga recepti, lai vakarā pagatavotu ko garšīgu, mēs to atrodam dažu klikšķu attālumā. Komunikācija ir zaudējusi savu tiešo pieeju - aci pret aci. Nav jau tā ka ir palicis sliktāk - ir ļooooti labi, bet nu mēs tomēr esam palikuši kūtri. Bet ko nu tur... izlasiet un sapratīsiet par ko es runāju.


Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā
ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā
vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies
internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es!



Lai jauka un silta jums visiem šī diena...un aizsūti kādam īstu vēstuli, redzēsi, Tu radīsi smaidus :)

Saceltā jezga ap Mazsalacas meteorītu...

Vakar, 25.10.09, vakarā  izskanēja ziņa par Mazsalacā nokritušo meteorītu. Personīgi es pirmo informāciju saņēmu no Twitter.com draugu pulka, nemelošu ka sākumā lasot visus tvītus to uztvēru kā joku, jo centieni #meteorīts iekļaut pie Trending Topics sāka izpausties visdažādākajos variantos un nemelošu daži tvīti radīja smieklu vētras. Bet vēlāk lasot informāciju dažādos ziņu portālos sāku noprast, ka lieta tomēr ir nopietna. Šādu sajūtu radīja arī tas ka netika vēl publicēta neviena fotogrāfija, kā arī ziņu portālu lūgums iesūtīt fotogrāfijas, tas viss radīja neziņu un neizpratni.

Pretēji vakar saņemtjai informācijai, šodien bilde kļuva skaidrāka. Par meteorītu sāka runāt vairāki masu mediji, parādījās jau informācija no zinātnieku, fiziķu puses un kas mani izbrīnija arī no SIA "TELE2"!? 

 Latvijas valsts ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) pārstāvis Uldis Nulle sākotnēji apgalvoja ka Mazsalacā plkst. 17:30 ir nokritis dūres lieluma meteorīts un minēja, ka esot mazticama versija, ka nokritusi kāda, piemēram, lidmašīnas atlūza.( tā ziņoja portāls Delfi) Tajā pašā laikā ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ģeologs Dainis Ozols bija pārliecināts, ka notikušais ir cilvēku roku darbs. Zinātnieks uzskatīja, ka bedrē kāds ir iebēris pirotehnikas maisījumu, ko aizdedzinājis un nofilmējis. "Meteorīta" (atļaujos likt pēdiņās jo īsti tam ticēt vairs nevar) zemē radītais krāteris esot 20 m plats un 3m dziļš.  Zinātniekiem par pārsteigumu nekāda radiācija krātera tuvumā nebija manīta. Tas lietu sarežģīja arvien vairāk. Šķiet cilvēkiem arvien vairāk šī lieta kļuva par smieklu objektu, jo slaveno "Kas es esmu?";"Nasing spešal" un "Aizver muti!" vietā jau sāka rasties "Meteorīts!!!". Jā, mums jau vēl tikai pietrūkst T-kreklu, krūzīšu un vēl tur kaut kādas apdrukas, kā arī miksēto video savas muļķības sludināšanai. Godīgi, prieks ka latviešiem IR humora izjūta, bet tas viss mūs citu valstu acīs padara par tā teikt Antiņiem. Jā, protams vēl aculiecinieka video kur kāds latvju bāleliņš savas emocijas latviešu valodā sauc caur "Ej dillēs!" un turpina ar krievu valodas necenzēto vārdu birumu. (video).

Īpaši runājot par muļķību - te pēkšņi 26.10.09 SIA "TELE2" paziņo, ka Mazsalacas novadā it kā nokritušais "meteorīts" bijis mobilo sakaru operatora atbalstīts inscinējums, to aģentūrai LETA apliecināja uzņēmuma mārketinga un tirdzniecības direktors Jānis Spoģis. (saite) Atļaušos piebilst, ka man kkā tam ticība tomēr nav, kaut gan varu izskatīt šo aspektu arī.

"Mūsu mērķis ir iedvesmot Latvijas sabiedrību," sacīja Spoģis, "mēs vēlamies uzsvērt, ka Latvija var izdarīt daudz ko."

"Mēs redzam, ka ar šādu notikumu Latvijas vārds ir izskanējis pasaulē, Latvija ir interesanta pasaulē, un nevis ar to, ka ir krīze, ir slikti un grūti, bet gan ar to, ka pie mums notiek kaut kas radošs un interesants. Tas ir unikāls panākums un daļa no mūsu komunikācijas," teica uzņēmuma pārstāvis.

Spoģis solīja, ka uzņēmums noteikti kompensēs valstij nodarītos zaudējumus.

Šis viss manī tik tik tiešām rada divējādas sajūtas: 

• No vienas puses - jā, marketinga triks izdevies ar uzviju - nu par Latviju runā visa pasaule ( padomāsim tikai kā cilvēki pasaulē uztvers to, ka mūsu "meteorīts" ir marketinga triks?! Cilvēki ar humora izjūtu - jā, varbūt sapratīs; pārējie-smagi šaubos).
• No otras puses -   pie mums it kā esot krīze un uzņēmējiem grūti iet. Neuzņemos apgalvot ka tā ir arī Tele2, bet tomēr - citēju:"Spoģis solīja, ka uzņēmums noteikti kompensēs valstij nodarītos zaudējumus." - pēkšņi uzņēmējiem rodas nauda ko izšķerdēt muļķīgās mārketinga kampaņās. Piedodiet, bet labāk būtu pieņēmuši darbā kādu jaunu darbinieku un šo kampaņas naudu izlietojuši lietderīgāk. Bet neesmu es tā, kas māca kādam, kur tērēt savus līdzekļus. 

Nezinu kādēļ bet prieks ka esmu LMT klienente, jo uzņēmumam kas cenšas arī mani apmuļķot es nespēju uzticēties.

Nākamais - vēlos vienīgi piebilst ka šī visa jezga radīja tik tiešām foršu biznesu - "ieejas maksas" (1lvl) iekasēšanu meteorīta apskatei. Biļešu pārdevēja Larisa Gerasimova pastāstīja, ka viņa esot īpašniece zemei, uz kuras, iespējams, nokrita meteorīts. Naudu sieviete vēlas iekasēt, lai segtu ceļa uzturēšanas izdevumus.
Viņa uzsvēra, ka kopš vakardienas vakara uz vietu, kur, iespējams, nokrita meteorīts, dodas ļoti daudz interesentu un ceļš ir izdangāts. Biļetes, kuras sieviete tirgo, esot reģistrētas Valsts ieņēmumu dienestā, apgalvoja Gerasimova, piebilstot, ka specdienestu darbiniekiem ieeja esot "bez maksas". ( saite) 
Godīgi - saprotu sievieti, bet man smiekli sāka nākt uzzinot no LTVpanorama  , ka sieviete kura tirgo biļetes in novada domes deputāte - smagi laiki, smagi. Un tik ātri saņemt reģisrētas biļetes tā vien šķiet parastam mirstīgajam nebūtu izdevies.

Nu lūk, tāds nu man ir tas viedoklis par superpopulāro meteorītu. Vienīgais prieciņš par Twitteristiem, jeb latviešu čivinātājiem un centienu TT iekļaut #meteorīts :D Tas tomēr sagādāja malzliet jautrības. Un kārtējo reizi pierādījās ka Twitter kā jaunais medijs ir ātrs un labs informācijas nesējs. Jo, ja nebūtu Twitter'a iespējams par tādu meteorītu uzzinātu tikai šīs dienas vēlā vakarā :) 

Kam ticēt -  man ir sievietes intuīcija kas saka ka šīs nedēļas laikā mēs uzzināsim vēl 1000šiem versiju...

Lai jauka diena...bums!;)

Reizi gadā lasīšanas vērts.

Vai atceries?...

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.Mēs sagriezām rokas, kājas,lauzām kaulus un sitām ārā zobus,un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?Mēs ēdām kūkas,saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni,jo arī video mums nebija!Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes,tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...

Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savu pinkodu uz mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,ka viņi nav draugos.lv;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā,it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam...

Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es...
Un zini, ka ir cilvēki, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos
brīžus..........

Autors nezināms